Synopsis
Pavisam savādā pasaulē no debesīm sācis krist ūdens. Neviens nezin, kādēļ, kā, un no kurienes tas uzradies. Bet tā nav lielākā no raizēm Humboltu namā, jo pasaule ir pieteikusi karu. Karu, lielāku, nekā visi nožēlojamie grautiņi uz robežām. Karu, kas draud gāzt Humboltus no troņa un apgāzt jeb kādu atlikušo mieru visās zemes malās. Tiek sasaukts Zelta Spalvas Ordenis, gadsimtiem no miera nekustināts, lai rastu mieru, lai arī ko tas prasītu. Un prasīts tiek daudz.
Excerpt
Uzmanību, SPOILERI.
Daba mainās. Pie mums nekad nav kritis ūdens no gaisa. Bet pēdējās dienas tas krīt un krīt, un pieņemas spēkā, stājoties tikai uz dažām mundēm no rītiem, lai uz zemes nosēstos pelēks tīmeklis un tā šķietami apvienotos ar debesīm, pazudinot visu starp šīm divām dāvanām, ko neviens vairs neņem vērā. Neviens nezin, ko nozīmē šis ūdens, vai daba mūs soda? Vai tā mūs iznīcinās, šajā bezsaulībā ietinot? Vai tā mums mēģina palīdzēt, padarīt to, kā darīšanā paši esam neprašas?
Jābeidz filozofēt. Tas jau ir par daudz. Vēl sākšu, kā toreiz, iedziļināties tajā, kā gan ir iespējams tas, ka varam dzirdēt savas domas, un apkārtējo dzīvības sulu izsusināšu ar gudrelīgām piezīmēm, nošaujot katru viņu ideju. Neviens pat nezin, no kurienes ūdens uzradās debesīs, pat ne gaisa iemītnieki. Tātad labāk paturēšu šīs domas pie sevis, kamēr nekas nav izdibināts līdz galam.
Manas tumšās istabas durvis atcērtas vaļā ar būkšķi. Pār manām lūpām pārskrien mazliet satraukta nopūta un mana sirds sāk sisties straujāk. Mans brāļa seja ir savilkta saspringtā šausmu grimasē. Tas nav pareizi.
„Maria, ir radusies problēma.”
