Ocean Soul
an excerpt

- Opā. – Arisu pabakstīja mēģeni un sarauca uzacis. Puisis, kurš korķēja ciet pudelīti ar uzrakstu HCl, pacēla galvu un uzmeta viņai viegli izbrīnītu skatienu.
- Kas “opā”?
- Tas nostrādāja. – Arisu balsī jautās neticība. Viņas pārinieks nolika pudelīti uz paplātes un noslaucīja pirkstus laboratorijas uzsvārcī, iepriekš palūkojies uz klases aizmuguri, vai skolotāja viņu nevēro. Tad viņš no jauna pievērsās meitenei.
- Skaidrs, ka nostrādāja. Tu gaidīji ko citu?
Arisu brīdi domāja, skatīdamās uz mēģeni ar caurspīdīgo šķidrumu kā uz valsts nodevēju.
- Jā. Tam vajadzēja vismaz uzsprāgt, ne jau... – Meitene noplātīja rokas un paskatījās tumšmatainajā puisī. – Ko lai iesāk?
- Pieraksti rezultātus un nodod darba lapu, - tas atsaucās. – Es izmazgāšu traukus. – Un viņš, savācis mēģenes un visu pārējo, devās uz blakustelpu, atstājot Arisu bezpalīdzīgi noskatāmies sev nopakaļ.
- Takeši-kun!
Puisis neatskatīdamies pamāja un nozuda durvīs. Meitene novaikstījās un paņēma pildspalvu, lai pierakstītu vajadzīgo.
- Kinomoto-san, palūgšu, lai manās stundās ievērojay disciplīnu, - viņai turpat pie auss atskanēja īgna, spalga balss. Arisu pacēla galvu, sastopoties aci pret aci ar Šibasaki Reiko, savu pusmūža ķīmijas skolotāju, kura visos aspektos atgādināja vārnu.
- Tas nozīmē – nekādas klaigāšanas, - Šibasaki turpināja, pirms meitene paspēja bilst kaut vārdu. Arisu nometa pildspalvu.
- Bet sensei, es tikai—
- Nerunā pretī, Kinomoto. Labāk pasteidzies, stunda tūlīt būs cauri, un tava lapa joprojām ir tukša! Pie darba! – Un Šibasaki aizmaršēja tālāk pa klasi, meklējot vēl kādu, kam pabojāt dzīvi.
Arisu grieza zobus. Tā vecā ragana! Viņa pat neļāva paskaidrot! Meitenei uzmācās vēlēšanās neko nedarīt un nodot neaizpildītu lapu vienkārši par spīti, taču tad atcerējās, ka no šī darba atkarīgs arī Takeši vērtējums. Pukodamās Arisu atkal paņēma pildspalvu un sāka nevērīgi aizpildīt tabulas ailes.
- Kā veicas? – Takeši iezvēlās solā viņai blakus un paskatījās meitenei pār plecu. – Tu pieļāvi kļūdu, lūk, tur. – Viņš ar pirkstu iebakstīja lapā. – Saskaņā ar formulu, te jāievieto—
Arisu uz viņu paglūnēja.
- Vai reiz aizvērsies, prātvēder? Vai nav vienalga?
- Nu, gluži vienalga nav vis. – Takeši acīmredzami smīkņāja par meitenes aizkaitinājumu. – Tu šobrīd čakarē arī manu atzīmi.
- Tad ņem un raksti pats. – Arisu pagrūda lapu un pildspalvu uz viņa pusi. – Ja reiz esi tik gudrs.
- Un kā tas izskatīsies, puse manā rokrakstā, puse tavā?
- Tu tik un tā raksti glītāk nekā es, - meitene atcirta un sakrustoja rokas uz krūtīm, likdama manīt, ka lietas labā neko nedarīs. Takeši neatlika nekas cits kā paņemt rakstāmo un atlikušajās pāris minūtēs ieskrīvēt tabulā pareizās atbildes, un pārbaudīt Arisu rezultātus. Meitene dzirdēja viņu nopūšamies.
- Tu ķīmijā neesi nekāds spīdeklis, - puisis nomurmināja, aizšvīkādams kļūdainu iznākumu un virs tā uzrakstīdams pareizo. – Nē, pagaidi. – Viņš pierakstīja rezultātā trūkstošu ciparu, ko Arisu steigā bija izlaidusi. – Tu vispār neesi nekāds spīdeklis.
- Idiots. – Meitene uz viņu pat nepaskatījās. Viņa zināja, ka nav ta labākā skolniece un nav arī tik gudra, lai saprastu ko tik sarežģītu kā ķīmija. Kā Takeši tas izdevās?
Atskanēja griezīgais zvans, vēstīdams par stundas beigām. Gandrīz vienlaikus klasi pieskandēja Šibasaki ne mazāk griezīgā balss:
- Nododiet darbus un sakārtojies darba vietas! Neviens neiziet no klases, iekams visi nav pabeiguši, tad uzvedīšu jūs augšā uz svētku zāli. Veicīgāk!
- Kārtībā! – Takeši iemeta pildspalvu Arisu somā un pasniedza aizpildīto lapu skolotājai. Viņa pārlaida skatienu atbildēm un paraudzījās nevis uz puisi, bet gan viņa pārinieci.
- Tev paveicās, ka strādāji kopā ar Šindo-san. Sekmīgu atzīmi izvilksi.
- Pateicos, Šibasaki-sensei, - Arisu caur sakostiem zobiem novilka un uzmeta somu plecā. Pasniedzēja tikai pamāja un devās atpakaļ pie sava rakstāmgalda, lai noglabātu savāktās lapas atvilknē. Meitene nosprauslojās.
- Kā tai grezelei nav kauna—
- Arisu-čan, valdies. – Takeši piebīdīja savu krēslu galdam un brīdinoši paraudzījās uz draudzeni. – Ja viņa tevi sadzirdēs, iedzīvosies pēcstundās, un to mēs negribam, vismaz ne šodien, vai ne?
- Jā, - meitene noņurdēja un nodūra skatienu. Nokavēt Visu Svēto dienas priekšvakara svinēšanu kopā ar draugiem? Ne par kādu cenu!
- Tad mēs saprotamies. – Takeši draudzīgi uzsita Arisu uz pleca. – Šodien nekādas lēkšanas ārpus rāmjiem.
Meitene tikai nošņācās.
- 1-B, ejam! – Klasi pārskanēja Šibasaki balss, kam sekoja krēslu bīdīšanas troksnis un dzīvīga sarunāšanās. Arisu pameta skatienu uz skolotāju tieši tajā brīdī, lai redzētu, kā saraucas viņas šaurās, gandrīz neesošās uzacis.
- Lūgšu jūs ievērot klusumu. Ceru, man nav jāatgādina, ka mēs gluži nedodamies uz izlaiduma ballīti.
Čala acumirklī noklusa. Skolēnu sejas kļuva drūmas.