Excerpt: Dvēseļu Nakts (Night of Soul's)

Dvēseļu nakts
Cik daudz gan nakts debesīs zvaigžņu! Mēs redzam vien mazu daļiņu no tām, bet arī tas mums šķiet daudz. Vai kāds, viens pats, ir mēģinājis tās saskaitīt? Ir, bet skaits ātri nojūk un tam tiek atmests ar roku. Vai maz ir iespējams saskaitīt visas zvaigznes? Pilnīgi visas – pat tās, kas nav redzamas? Nav. Jo zvaigžņu ir tik daudz, ka vienam tev būtu jāvelta nakts pēc nakts, visu mūžu, un arī ar to nepietiktu.
Tomēr mēs raugāmies uz zvaigznēm. Tomēr mēs pēc tām ilgojamies. Un tāpat zvaigznes raugās uz mums. Tās redz visu un dzird visu, kas notiek zem plašā debesu klajuma, ne tikai naktīs. Tās redz katru soli, kas tiek sperts ceļā, tās redz katru prieka mirkli, katru asaru. Tās uzklausa katru mūsu lūgšanu un katru prieka dziesmu. Un tās dzīvo – tāpat kā mēs – cerot, sapņojot, lūdzot un smejoties.
Bet ko mums īsti nozīmē zvaigznes?



Tanas impērija ir liela un varena. Tā plešas no jūras austrumos, līdz nepārvaramiem kalniem rietumos, no plašiem tuksnešiem dienvidos, līdz ledus jūrām ziemeļos. Tai ir pakļāvušies visi. Vien dažas nelielas valstiņas impērijas pierobežā cenšas noturēties pretī un nepazaudēt sevi impērijas plašumā. Ne visām tas ilgi izdodas un katrai pienāk sava kārta, kad tās valdītājiem jāloka Tanas imperatora priekšā ceļi un jāzvēr uzticība impērijai, ja vien nevēlas palikt par galvas tiesu īsāki.
Šīs varenās valsts, kura, kā izsalcis zvērs, teju jau bija aprijusi visas pieejamās zemes, tronī sēdēja tukls un pēc izskata nedaudz padumjš imperators Tanals III. Jāpiemin gan, ka tie, kas viņu uzskatīja par muļķīti, ātri vien to nožēloja, diemžēl bez labošanās iespējas. Imperatora skatiens bija ass un skarbs. Viņš redzēja daudz, kaut gan ar to nemēdza plātīties. Tādēļ, neskatoties uz šķietami maigo izskatu, Tanals III bija pazīstams kā skarbs un stingrs imperators, par kura ienaidnieku labāk nekļūt, ja vien vērtēji augstu savu dzīvību un brīvību. Lai gan arī tiem, kas atradās viņa pakļautībā, viegli neklājās. Bija labāk kļūt zemākam par zāli un izdarīt visu ko liek, ja nevēlējies nepatikšanas.

Šodien Tanas imperators Tanals III nebija apmierināts. To manīja visi trīs viņa kalpotāji, kas apkalpoja kungu dienas laikā, un arī tie viņa padoties, kuriem nācās ar viņa augstību sastapties vai nu darīšanās, vai nu nejaušības pēc. Tas, ka imperators bija sliktā noskaņojumā, vēstīja vienu – drīz ripos galvas. Cik daudz – to vēl nevarēja zināt, viss bija atkarīgs no tā, kas noticis.
-Kur ir ceturtais ārlietu ministrs?- neapmierināti imperators ievaicājās, sēdēdams audienču zālē n bungādams tuklos pirkstus pret krēsla malu.
-Viņam drīz vajadzētu ierasties.- viegli palocījies, pieklājīgi atbildēja saucējs.
Skatiens, kas viņam tika veltīts, lika izspiesties vieglām sviedru lāsītēm uz pieres, taču saucējs neuzdrošinājās pacelt roku, lai tās noslaucītu. Viņš bija atbildējis patiesību, jo zināja, ka neatbildot neko, viss varēja kļūt vēl ļaunāks. Bez tam, ja ceturtais ārlietu ministrs neieradīsies, ciest nāksies viņam. Galu galā – viņš taču bija saucējs, atbildīgs par to, lai tie, kurus imperators aicina, ierastos.
Saucējam par laimi atvērās audienču zāles durvis un telpā ienāca neticami kalsns un bāls vīriņš, tērpies rakstainā, bet ne košā talārā, nedaudz izplūkātu kazbārdiņu uz zoda un plānām matu šķipsnām, cauri kurām jau spīdēja pliks pauris.
Palocījies pret troni un palicis viegli saliecies, vīriņš ierunājās:
-Jūs mani saucāt, Jūsu Augstība.- tas nebija jautājums. Jautāt būtu nepieklājīgi un varētu sakaitināt imperatoru. Ja viņš ir kādu saucis, tad tam ir iemesls.
-Vai ir kādas ziņas par manu pazudušo dēlu – princi Timiānu?- imperators negaidīja, bet uzreiz prasīja to, ko vēlējās zināt.
-Nav, Jūsu Augstība.- ministrs atbildēja piesardzīgi. Prinča dēls jau pusgadu kā bija pazudis. Pēdējās ziņas bija, ka jauneklis kopā ar kavalēristu rotu un baznīcas aģentu Salavīno kungu devās pa pēdām brīvi klejojošam kelvaoloram. Tas, ka apkārt klejo nezināms kelvaolors, bija pietiekami bīstams impērijai, jo vēstīja, ka kaut kur tuvumā ir pilsēta, kurā neatminēts valda senais valdnieks. Pats par sevi šis fakts teju neko nenozīmēja, tomēr impērija nevarēja atļauties, ka tās tuvumā atrodas kāds nekontrolēts spēks, bet baznīca, kas sadarbojās ar imperatoru, nevarēja pieļaut, ka vēl kur senie dievi un Radītājs, tiek godāts vairāk kā viņu ticība. Kelvaolors bija Radītāja spēka pierādījums, tāpat kā senais valdnieks, vismaz vienkāršā tauta tam ticēja. Protams, bija arī daudzas citas maģiskās radības, kuras varētu dēvēt par Radītāja spēka pierādījumiem, tomēr kelvaolori bija īpašāki. Radītājs senajiem valdniekiem, kuriem piešķīra katram savu pilsētu, līdzi kā palīgu deva kelvaoloru. Šo būtņu bija tikai tik daudz, cik seno pilsētu, jo katrai pilsētai bija savs kelvaolors. Līdzko valdnieka asins līniju iznīcināja, pilsēta sāka grimt un kelvaolors izgaisa, lai neatgrieztos. Tagad viņu bija palicis ļoti maz un tie, kas vēl bija saglabājušies impērijas robežās, bija uzskaitīti un viņu saimnieki – pilsētu valdnieki – rūpīgi pieskatīti.
Imperatora pirksti turpināja nepacietīgi bungāt pa krēsla roku balstu. Viņa skatiens nevēstīja neko labu, vismaz ceturtajam ārlietu ministram, liekot vīram neviļus norīt siekalas.
-Ko saka baznīca?- jautājums bija strups, tomēr skaidrs.
-Baznīca vēl gaida ziņas.- ministrs nedroši atbildēja.
Tālāk nebija iespējams neko nedz pateikt, nedz izdarīt, jo zāles durvis pēkšņi tika atvērtas un iekšā iesteidzās kāds mūks, tērpts pelēkā apmetnī ar platu, baltu jostu, rokā nesdams melnu putnu, ar garu asti un baltiem spārnu un astes spalvu galiem.
-Jūsu Augstība!- bez jebkādām ceremonijām un klanīšanos, mūks apstājās blakus ārlietu ministram un ierunājās. –Mums ir pienākušas vēstis, kas saistītas ar Jūsu dēlu – princi Timiānu.-
-Klausos.- valdnieks viegli saspringa, pirkstiem pārtraucot bungāt koku.
-Šo putnu sūtīja mūsu aģents Salavīno kungs. Mums nav zināmi iemesli kādēļ tas tik ilgi aizkavējies, taču putns vēsta, ka pirms aptuveni pusgada Salavīno ir ticis nogalināts.- mūka atbilde lika visiem telpā esošajiem neviļus saspringt. Tas, ka ticis nogalināts baznīcas aģents nozīmēja, ka draud izcelties karš. Pret baznīcu neviens nesacēlās, ja neskaita pilnīgos senās ticības atbalstītājus, taču to grupiņas bija mazas un parasti tik tālu, kā aģentu novākšana, neaizgāja.
-Kas ar kelvaoloru?- imperators atkal ierunājās, neļaujot pārējiem pabeigt iesākto domu.
-Tas tika notverts, bet atkal palaists. Cik saprotams, Salavīno uzzināja arī viņa saimnieku, diemžēl tuvāk neko putns nav pastāstījis.-
-Un kā ir ar manu dēlu?-
-Viņš bija kopā ar Salavīno kungu, taču nav zināms vai vēl dzīvs, vai miris.-
Ārlietu ministrs blakus mūkam neviļus nodrebēja. Ja princis nebija vairs starp dzīvajiem, tad galvas ripos. Visdrīzāk tiks sameklēti slepkavas, bet, ja nē, tad pils iekšienē tiks meklēti vaininieki. Varēja pat gadīties, ka arī pats ministrs tiek saīsināts par galvas tiesu. Viņš tomēr bija atbildīgs par ceturtā prinča Timiāna izglītošanu impērijas lietās un saziņu starp viņu un pārējām impērijas provincēm.
Bet imperators klusēja. Viņš šķita iegrimis domās un neviens no apkārt stāvošajiem, ja neskaita mūku un putnu viņam uz rokas, neuzdrošinājās pakustēties vai ko bilst.
-Salavīno kungs ir miris, mans dēls pazudis, arī iespējams miris. Kurš par to ir atbildīgs?- imperatora balss bija ledaina. Telpā esošie tik tikko uzdrošinājās elpot. –Mūk!- pēc brīža klusuma, imperators atkal ierunājās, liekot baznīcas kalpam pacelt galvu. –Pasaki priesterim, lai izsūta serafimus uz visām pilsētām un noskaidro, kurā vietā pēdējo reizi redzēts Salavīno un mans dēls. Lai uzzina, kur palicis kelvaolors un kurā no pilsētām ir parādījies mums nezināms senais valdnieks. Un ātri.-
Mūks viegli palocījās, saprazdams pavēli, apgriezās un pameta telpu. Viņa soļiem noklustot, atkal iestājās klusums. Imperators šķita sadrūmis, taču mierīgāks kā iepriekš. Šobrīd viņam tikai vajadzēja sagaidīt baznīcas ziņojumu. Līdz tam varēja arī paciesties.